Divi eiro, bezmiegs un tas dīvainais prieks, kad life ieskrien plusā

[lavendercherida]

Man nekad nav bijusi veiksme. Nē, es runāju nopietni. Skolā, ja bija jāuzmin pareizā atbilde, es vienmēr uzminēju nepareizo. Ja nopirku loterijas biļeti, tā bija zaudētāja. Pat tādās sīkās lietās kā “uzmini, kurā kabatā ir atslēgas” – es vienmēr pastiepu roku pretī tukšajai.

Tāpēc tas, kas notika pagājušajā sestdienā, man joprojām liekas par kādu maigu muļķību.

Bija trīs naktī. Lija lietus. Tāds garlaicīgs, smalks, lipīgs lietus, kas liek justies vientuļam pat tad, ja dzīvoklī ir ieslēgta apkure un kaķis guļ uz dīvāna. Es pagriezos no vienas puses uz otru, bet miegs nāca tikpat ātri kā alga pirms svētkiem. Nekā. Telefons rokā – tas pats vecais. Instagram ritināšana, ziņas, trīs reizes pārbaudīts laiks. Garlaicība sāka kost.

Un tad es atcerējos veco čomu, kas pirms gada brauca uz Īriju. Viņš vienmēr mēdza teikt: “Ja tev ir bail no veiksmes, tu nekad neuzzināsi, kā garšo tā nejēgā.”

Stulbenis, bet toreiz man likās, ka viņam vienkārši paveicās ar darbu.

Es neesmu spēlētājs. Manā maciņā nevajadzētu būt nekādām “izklaides izmaksām” par slotiem vai ruletēm. Bet trīs naktī smadzenes pieņem dīvainus lēmumus. Atvēru pārlūku. Uzrakstīju meklēšanā kaut ko pavisam vienkāršu – “viegli uzsākt, nav jāreģistrējas stundu”. Pirmā saite, kas izskatījās normāli, aizveda mani uz vavada. Sākumā pat nobijos – tik spilgts, tik skaļš, kā klauns, kas grib tevi apskaut. Bet reģistrācija prasīja tieši trīsdesmit sekundes. Man jau bija garlaicīgi, tāpēc es padevos.

Ieliku 20 eiro. Tikai divdesmit.

Zinu, ka daudzi sāk ar simtu, bet es jau teicu – es neuzticos veiksmei. Divdesmit eiro ir tas, ko es varu zaudēt un neraudāt. Tā ir viena pica divatā vai četras kafijas darbā. Ja pazūd, pazūd. Ja nē... nu, tad man būs stāsts.

Es izvēlējos kaut ko pavisam vienkāršu – Fruit Cocktail tipa spēli, kurā griežas citroni un ķirši. Tādu, kāda bija vecajās spēļu zālēs, kurās mans tēvs reiz pameta 20 latus un pusstundu nolādēja visu pasauli. Automāts griezās. Pirmie pieci griezieni – nekas. Seši. Septiņi. Sāku domāt, ka šī būs tā vecā labā “ātri atvadieties no naudas” pieredze. Bet desmitajā griezienā kaut kas ieslēdzās.

Sākumā es pat nesapratu.

Vienkārši uz ekrāna sāka parādīties tie paši augļi, bet kaut kādā dīvainā secībā. Trīs zvaigznes. Skan signāls. Un tad – bums. Skaitlis, ko ieraudzīju, lika man nosēsties gultā taisnāk.

Tas nebija miljons. Bet manai algai tas bija pusotrs mēnesis. Kopā.

Es atvēru muti, bet neizdvesu ne skaņu. Kaķis pamodās, paskatījās uz mani kā uz traku un atkal aizvēra acis. Es paņēmu telefonu abās rokās. Pārbaudīju bilanci. Tas nebija sapnis. Tiešām vavada bija iemetusi manā kontā skaitli, kas lika sirdi sisties kā pirms pirmā randiņa.

Bet es nesāku tūlīt ņemt ārā. Zinu, cik stulbi tas skan, bet es sāku smieties. Tā skaļi, vientuļi, tukšā dzīvoklī, lietus skaņās. Tāpēc ka visu savu dzīvi es biju tas, kuram nekad nekas nesanāk. Un tagad – trīs naktī, bez miega, no vienkārša garlaicības lēciena – sanāca.

Es nospēlēju vēl dažus griezienus. Zaudēju kādus desmit eiro no tā laimesta. Un tad apstājos. Izņēmu visu, ko varēja izņemt. Atstāju tikai sākotnējos 20.

Nākamajā rītā es pamodos ar sajūtu, ka man vēl tagad jāpārbauda telefons. Nauda bija tur. Es nopirku jaunu apavu pāri – tādu, par kādu mēnešiem biju sapņojis. Ne jau tāpēc, ka man to vajadzēja, bet tāpēc, ka gribēju sajust, ka veiksme ir taustāma. Ka tā var būt ādā, šuvēs, jaunā zolē.

Un zini, kas ir smieklīgākais? Es atgriezos vavada vēl pāris reizes. Nevis tāpēc, ka gribēju vinnēt vēl. Bet tāpēc, ka man patika tā sajūta – kamēr griežas rulete, tu neesi ne bagāts, ne nabags. Tu esi tikai cilvēks, kas cer. Un tā cerība, tāds viegls, gandrīz bērnišķīgs “varbūt” – tas maksā vairāk nekā jebkurš laimests.

Protams, nākamajā reizē uzvaru nebija. Es zaudēju 15 eiro. Tad atkal 20. Bet tas nekas. Jo pirmā nakts man iemācīja vienu lietu – veiksme nav par to, kas tu esi. Tā ir par to, vai esi gatavs uzspiest to sarkano pogu, kad neviens neskatās.

Es negrasos kļūt par spēlmani. Mana puse alus ledusskapī un rītdienas darba diena to garantē. Bet tagad es zinu: ja kādu vakaru atkal nāks bezmiegs un lietus, es nebaidīšos. Es vienkārši paņemšu telefonu, uzsmaidīšu tam dīvainajam klaunam ekrānā un pateikšu – “labi, mēģināsim vēl vienu reizi.”

Jo dažreiz laimests nav nauda.
Tā ir tā sekunde, kad tu saproti – varbūt tomēr neesmu tas neveiksminieks.