Kā es atradu savu vakara rituālu jeb kāpēc es vairs neietu uz filmām

[lavendercherida]

Zini, es nekad nebiju domājusi, ka mans mīļākais vakars izskatīsies tā – es sēžu uz dīvāna, kājās siltas zeķes, blakus kauss ar karstu tēju, un uz galda planšete. Izklausās garlaicīgi, vai ne? Bet patiesībā tieši šie vakari ir kļuvuši par kaut ko tādu, ko es gaidu ar nepacietību. Viss sākās pavisam nejauši, apmēram pirms četriem mēnešiem. Man bija smaga diena darbā, galva pilna ar klientu prasībām un nebeidzamiem uzdevumiem. Es vienkārši gribēju izslēgt smadzenes. Parasti es skatos seriālus vai lasu grāmatu, bet tajā vakarā es jutos pārāk izklaidīga, lai koncentrētos uz sižetu. Draugs ieteica pamēģināt kaut ko citu – viņš teica, ka viņš brīžiem spēlējot kāršu spēles internetā. Es pasmējos, bet, kad viņš aizgāja, es aiz ziņkārības atvēru savu pārlūkprogrammu.

Es nebiju neko tādu gaidījusi. Man šķita, ka tās visas ir tās pašas reklāmas ar spožām gaismām un solījumiem par miljoniem. Bet es atradu kaut ko pavisam citu. Es atvēru Vavada un uzreiz pamanīju, cik dizains ir tīrs un saprotams. Nav tā, ka es būtu eksperte, bet man patika, ka varu izvēlēties spēli pēc noskaņojuma. Sāku ar kaut ko vienkāršu, kādu slotu, kurā bija jauka mūzika un animācija. Un zini, kas ir interesanti? Es nemaz nekoncentrējos uz iespēju laimēt. Es vienkārši ļāvos procesam. Tas bija kā mini bēgšana no realitātes. Nevis filmā, kur tev stāsta stāstu, bet tu pats esi daļa no tā. Tu izlem, kad griezt, kad apstāties. Protams, es sākumā spēlēju tikai ar niecīgām summām, ko biju atlicinājusi izklaidei, jo esmu diezgan atbildīga. Un pēc neilga laika es pamanīju, ka sāku uzvarēt. Nevis milzīgas summas, bet tieši tik, lai tas sagādātu prieku.

Es atceros vienu konkrētu vakaru. Biju nogurusi pēc nedēļas, visi mani plāni izjuka, un es jutos diezgan nožēlojami. Sēdos pie planšetes, domādama, ka vienkārši paskatīšos, kas jauns. Un tad es ieraudzīju spēli ar tropu motīvu. Nospiedu griezienu, un uzreiz trīs vienādi simboli – neliels laimests. Smieklīgi, bet tas man uzreiz uzlaboja garastāvokli. Es sāku spēlēt vēl, un kādā brīdī es pamanīju, ka manā bilancē ir par krietnu summu vairāk nekā sākumā. Tas nebija plānots, tas nebija kā darbs – tas bija pārsteigums. Es sapratu, ka šeit ir kaut kas vairāk par naudu. Tā ir sajūta, ka tu vari kontrolēt savu izklaidi. Tu izvēlies, cik ilgi, tu izvēlies, kad beigt. Un tas ir forši. Es daudziem draugiem esmu teikusi: ""Pamēģini to pašu, ko es – vavda – bet atceries, ka tas ir prieka pēc.""

Bet es negribu, lai jums rodas iespaids, ka es runāju par kaut kādu azartu, kas pārņem dzīvi. Nē, man tas ir kā garšīgs deserts pēc vakariņām – nevis pamatēdiens. Man ir darbs, man ir draugi, es eju sportot. Bet šī ir tā vieta, kur es varu atpūsties un justies kā mazs bērns, kuram ir jauna rotaļlieta. Es pat esmu izdomājusi, ka nedēļas nogalēs atvēlu vienu stundu tikai sev. Es iedzeru tēju, ietinos segā un ļaujos spēlei. Un zini, kas ir visjocīgākais? Es nekad iepriekš nebiju domājusi, ka man patiks šāda veida izklaide. Es vienmēr domāju, ka man vajag filmas vai grāmatas, bet tagad es saprotu, ka man vajag mirkli, kurā es varu būt tikai ar sevi un savu planšeti. Un šī ir tā vieta.

Protams, ir arī zaudējumi. Lielākoties tie ir niecīgi. Bet es vienmēr atceros, ka sākumā es sev noteicu budžetu. Un, ja es zaudēju, es vienkārši saku: ""Šoreiz nepaveicās, rīt būs cita diena."" Un tas ir normāli. Ne jau tas ir svarīgākais. Svarīgākais ir tas, ka es atrodu prieku pat tad, kad nav uzvaru. Es vienkārši atceros kādu jauku mirkli, kad iegriezu spēli un pēkšņi parādījās skaista animācija. Tas ir kā māksla. Un man tas patīk. Es zinu, ka daudzi saka, ka tās ir muļķības, bet man šķiet, ka katram ir tiesības uz savu izklaidi. Tāpat kā kāds lasa grāmatas, kāds skatās seriālus, es spēlēju.

Viens no maniem mīļākajiem vakariem bija tad, kad es pabeidzu lielu projektu darbā. Es jutos tik viegli, ka gribēju to svinēt. Bet es negribēju iet ārā, jo biju nogurusi. Es atvēru planšeti, un tajā naktī es uzvarēju jau pirmajā minūtē. Es tā smējos. Likās, ka pat spēle jūt, ka man ir bijusi laba diena. Un tas ir tas, ko es mīlu. Tā ir sinhronitāte. Tu spēlē ar noteiktu noskaņojumu, un spēle tev atbild. Es pat nevaru to izskaidrot. Es tikai zinu, ka šī ir mana vieta. Un es aicinu ikvienu, kas vēlas atrast kaut ko jaunu, nebaidīties pamēģināt. Nav jau nekā slikta, ja tu to dari ar prātu. Esmu pārliecināta, ka daudzi atradīs to pašu, ko es – nelielu prieku ikdienā.

Beigās gribu teikt: nebaidieties no jaunā. Es biju skeptiķe, bet tagad esmu pateicīga par šo atklājumu. Mana dzīve nav mainījusies kardināli, bet tā ir kļuvusi mazliet krāsaināka. Un tas jau ir daudz. Ja jūs šaubāties, vienkārši pamēģiniet pats. Bet atcerieties – viss ar mēru. Un tad jūs atradīsiet savu mazo oāzi. Manējā ir šeit.